52013DC0638

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

par to, kā tiek īstenots Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra secinājumi

Šajā ziņojumā ir sniegts pārskats par galvenajiem sasniegumiem attiecībā uz ES enerģētikas politikas ārējiem aspektiem kopš 2011. gada. To ir sagatavojuši Komisijas dienesti sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu.

1.           Ievads

Droša, ilgtspējīga un konkurētspējīga enerģija ir būtisks faktors, kas ietekmē ES ekonomiku, rūpniecību un iedzīvotājus. Lai sasniegtu šos politikas mērķus, ir vajadzīga ES iekšēja mēroga rīcība un attiecīgi instrumenti ES interešu veicināšanai ārvalstīs.

Lai stiprinātu ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju, Komisija 2011. gada 7. septembrī pieņēma Paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību — “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām”[1]. Paziņojumā pirmoreiz tika izklāstīta visaptveroša ārējā enerģētikas politika un noteiktas 43 konkrētas darbības, kas jāīsteno. Minētais priekšlikums bija atbilde uz Eiropadomes 2011. gada 4. februāra aicinājumu vēl vairāk uzlabot ārējās darbības konsekvenci un saskaņotību enerģētikas jomā, ņemot vērā tās devumu ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā.

2011. gadā izveidotā ārējā enerģētikas stratēģija deva būtisku impulsu vairākām ES iniciatīvām šajā jomā. Energoapgādes drošība ES ir stiprināta gan ar centieniem attīstīt un izmantot vietējos atjaunojamos energoresursu avotus, uzlabot energoefektivitāti un diversificēt ārējos energoresursu avotus, apgādes veidus un maršrutus, gan uzturot savstarpēji izdevīgu sadarbību ar Eiropas esošajiem piegādātājiem. Līdz ar nesenajām norisēm saistībā ar Dienvidu koridora maršruta izvēli ES ir pietuvojusies vienu soli tuvāk tiešai saiknei ar resursiem bagāto Kaspijas jūras reģionu. Turpinājās cieša sadarbība ar Krieviju, kas apliecina, ka tā ir svarīgs enerģijas piegādātājs ES, un prioritāte tika piešķirta arī Ukrainas gāzes pārvades sistēmas modernizācijai — minētā sistēma ir galvenais koridors Krievijas gāzes piegādei uz ES. Attiecībā uz globāla mēroga norisēm, piemēram, slānekļa gāzes un naftas ražošanu ASV un jaunām atradnēm Vidusjūras austrumu reģionā un Āfrikā, ES joprojām tupinās tiekties uz diversifikāciju. Šajā saistībā svarīgi būs arī turpmāk uzlabot infrastruktūras starpsavienojumus ar kaimiņvalstīm. ES pirmajā vispārējas intereses projektu kopumā būs iekļautas dažas saiknes ar trešām valstīm, un joprojām tiks pievērsta uzmanība starpsavienojumu jaudai ar trešām valstīm, tādējādi sekmējot reāla Eiropas enerģijas tirgus izveidi.

ES sadarbība ar lielāko daļu partnervalstu un starptautiskām organizācijām pamatojās ne tikai uz enerģētisko drošību, bet arī ilgtspējīgu enerģētikas politiku, atjaunojamu energoresursu un energoefektivitātes veicināšanu, kā arī tehnoloģiju izpēti un tiekšanos uz inovāciju. Šajās jomās ir gūti būtiski panākumi daudzās ES partnervalstīs, un ES ir bijusi izdevīgā situācijā, lai dalītos savā regulējuma pieredzē un politikas pieejās. Šie jautājumi ir bijuši vienlīdz svarīgi attiecībās ar patērētājvalstīm, piemēram, Ķīnu, taču tiem ir arī piešķirta lielāka nozīme ES apspriedēs ar ražotājvalstīm, tostarp Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm un tradicionālajiem piegādātājiem, piemēram, Saūda Arābiju.

ES visos sadarbības centienos ir tiekusies veicināt pārredzamu, konkurētspējīgu un likvīdu globālo enerģijas tirgu veidošanos. Sarunās par divpusējiem nolīgumiem un daudzpusējiem tiesiskiem regulējumiem tikuši un arī turpmāk tiks ietverti tirdzniecības un ieguldījumu pamatprincipi, piemēram, nediskriminācija un piekļuve tirgum. Jāmin arī tādas iniciatīvas kā sadarbība ar Japānu saistībā ar globālo gāzes tirgu attīstību, apspriedes ES un ASV Enerģētikas padomē par ASV sašķidrinātās dabasgāzes eksportu, kā arī daudzos ES dialogos īstenotie centieni veicināt rūpniecisko sadarbību enerģētikas jomā. ES dialogos par enerģētiku arī turpmāk svarīgs sarunu temats būs ES konkurētspēju veicinošas darbības. Tas, cik konkurētspējīga ir ES salīdzinājumā ar globālajiem ekonomikas partneriem, būs svarīgs jautājums enerģijas izmaksu un cenu attīstības analīzē, ko Komisija pašlaik veic pēc 2013. gada maija Eiropadomes aicinājuma.

Padome secinājumos par ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju[2], kas pieņemti 2011. gada novembrī, aicināja Komisiju līdz 2013. gada beigām sagatavot ziņojumu par stratēģijas īstenošanu. Šā ziņojuma mērķis ir informēt Padomi un Parlamentu par to, kā veicies ar Komisijas paziņojuma un Padomes 2011. gada novembra secinājumos noteikto prioritāšu īstenošanu. Šis ziņojums ir arī izmantojams diskusijās starp dalībvalstīm par norisēm ES ārējā enerģētikas politikā saskaņā ar 2013. gada maija Eiropadomē panākto vienošanos, ka dalībvalstis uzlabos sadarbību, lai stiprinātu ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju, ņemot vērā augošās saiknes starp iekšējiem un ārējiem enerģijas tirgiem.

2.           Faktori, kas ietekmē ES ārējās enerģētikas politikas prioritātes

Kad Komisija 2011. gada septembrī ierosināja ārējās enerģētikas politikas prioritātes, pamatfaktori ES prioritāšu noteikšanā bija jaunietekmes ekonomiku īpatsvara pieaugums globālajā enerģijas patēriņā, pieaugošā ES atkarība no importa un vajadzība pēc pasaules mēroga rīcības, lai risinātu klimata, vides un konkurētspējas jautājumus.

Pēc diviem gadiem šīs globālās norises joprojām ir aktuālas un dažos gadījumos kļuvušas vēl svarīgākas. Pieprasījums Āzijas jaunietekmes valstīs un citās pasaules daļās nemitīgi pieaug, tādējādi izraisot globālo enerģijas tirdzniecības plūsmu pārbīdi virzienā uz austrumiem. Ķīnā un Indijā bija gandrīz 90 % globālā enerģijas neto patēriņa palielinājuma 2012. gadā[3], un paredzams, ka līdz 2035. gadam šo valstu pieprasījums pēc enerģijas palielināsies attiecīgi aptuveni par 60 % un 100 %[4]. Ņemot vērā šo patēriņa pieaugumu, jaunietekmes valstis sāk aktīvāk piedalīties globālajās diskusijās par enerģiju, un tas nenovēršami ietekmēs globālās enerģētikas pārvaldības attīstību. Ir jāturpina novērtēt gan šo norišu ģeopolitisko ietekmi, gan ietekmi uz ES enerģētisko drošību un ārpolitiskajām interesēm.

Pašreizējās prognozes joprojām ir tādas, ka ES arī nākotnē būs atkarīga no importa — tiks importēti vairāk nekā 90 % no ES kopējā naftas patēriņa un vairāk nekā 70 % no ES kopējā gāzes patēriņa. Pasaules mēroga vienošanās attiecībā uz klimata pārmaiņām vēl nav panākta, bet daudzas valstis pašlaik īsteno vietējos pasākumus tādās jomās kā energoefektivitāte un atjaunojami energoresursi, kuru vidū var minēt energointensitātes un patēriņa mērķus Ķīnā, noteikumus par atjaunojamu energoresursu īpatsvaru lielākajā daļā ASV štatu, obligāto tirdzniecības sistēmu attiecībā uz energoefektivitātes pienākumiem Indijā vai atjaunojamu energoresursu un energoefektivitātes mērķus Turcijā. Ciktāl starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņām ir iekļauta enerģētikas politikas dimensija, ES ārējai enerģētikas politikai būtu jātiecas uz to, lai ES saziņā ar galvenajām enerģijas patērētājvalstīm atbalstītu šīs starptautiskās sarunas.

Situācija Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā joprojām ir nepastāvīga, un tas ietekmē enerģijas tirgus. Ģeopolitiskā situācija ir mazinājusi tempu un intensitāti enerģētikas jomā notiekošajai ES sadarbībai ar reģiona valstīm, un tas vienlaikus nozīmē, ka būs vajadzīga pragmatiskāka un mērķtiecīgāka rīcība.

Pēc Fukušimas avārijas arvien biežāk ir izteikti aicinājumi nodrošināt visā pasaulē visaugstākos kodoldrošības standartus, kā rezultātā dažas valstis atsakās no kodolenerģijas kā vienas no iespējām nodrošināt zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Ir palielinājusies sadarbība kodoldrošības jomā ar mūsu esošajiem partneriem un sadarbība starptautiskā līmenī, piemēram, Starptautiskajā Atomenerģijas aģentūrā (SAEA).

Iespējams, visnozīmīgākā norise pēdējos divos gados ir bijis straujais netradicionālās naftas un gāzes ražošanas palielinājums Ziemeļamerikā. Konkurētspējīgā netradicionālā gāze ir nomainījusi akmeņogles ASV elektroenerģijas nozarē, tādējādi veicinot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanos valstī par 3,8 % 2012. gadā (proti, šī maiņa ir nodrošinājusi pusi no šā rādītāja)[5] un nodrošinot īpaši ASV energoietilpīgajām nozarēm (piemēram, naftas ķīmijas, pārstrādes, alumīnija un tērauda rūpniecībai) nepārprotamas konkurētspējas priekšrocības. Eiropā pieprasījums pēc akmeņoglēm 2012. gadā pieauga par 2,8 % salīdzinājumā ar 1,3 % samazinājumu pēdējā desmitgadē. Šo pārmaiņu dēļ dažās ES dalībvalstīs, piemēram, Vācijā un Apvienotajā Karalistē, palielinājās siltumnīcefekta gāzu emisijas[6]. Gāzes un elektroenerģijas gala cenu atšķirības Amerikas, Eiropas un Āzijas tirgos ir radījušas bažas par ES konkurētspēju. Iespējamais dabasgāzes un naftas eksports no ASV liek uzdot jautājumus par ietekmi uz ASV ārpolitikas prioritātēm un tās nozīmi globālajos enerģijas tirgos. Turklāt šīs norises ir apliecinājušas, ka enerģijas tirgi ir savstarpēji saistīti un ka ES enerģētikas politikā ir jāņem vērā, kas notiek aiz ES robežām, tāpat kā tas ir attiecībā uz tās iekšējām norisēm.

Slānekļa gāzes potenciāls citās valstīs ir radījis jaunas iespējas globālajos enerģijas tirgos laikā, kad parādās jauni tradicionālā fosilā kurināmā piegādātāji no Vidusjūras austrumu reģiona līdz pat Austrumāfrikai. Šiem jaunajiem potenciālajiem avotiem varētu būt pieaugoša nozīme ES diversifikācijas stratēģijā vidēji tālā nākotnē. Turklāt būs jāturpina izvērtēt šo norišu ietekmi uz citu nozīmīgu gāzes un naftas eksportētāju, piemēram, Krievijas, Kataras, Irākas un citu, enerģētikas politikas un ārpolitikas apsvērumiem.

Šajā pastāvīgi kompleksajā realitātē ES ārējās enerģētikas politikas prioritātes arī turpmāk noteiks enerģētiskā drošība, konkurētspēja un ilgtspēja.

3.           ES enerģētikas politikas ārējās dimensijas koordinācija

Lai ES līmenī uzlabotu konkrētām partnervalstīm adresētu vēstījumu saskaņotību un koordināciju, Komisija ierosināja vairākas turpmākās darbības, tostarp pasākumus sadarbības palielināšanai starp dalībvalstīm to starpvaldību nolīgumu (SVN) noslēgšanā ar trešām valstīm. Priekšlikums par informācijas apmaiņas mehānismu šādiem nolīgumiem tika pievienots Komisijas paziņojumam 2011. gada septembrī. Pēc sarunām starp likumdevējiem 2012. gada 25. oktobrī tika pieņemts Parlamenta un Padomes lēmums izveidot šādu mehānismu[7].

Starpvaldību nolīgumu pārredzamība

Informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem (SVN) starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā (Lēmums Nr. 994/2012/ES) stājās spēkā 2012. gada 17. novembrī. Tas paredz dalībvalstīm pienākumu iesniegt to spēkā esošos juridiski saistošos nolīgumus, kam ir ietekme uz iekšējā enerģijas tirgus darbību vai uz energoapgādes drošību, un to jaunos nolīgumus uzreiz pēc to ratificēšanas. Tad šos nolīgumus dara zināmus citām dalībvalstīm, ievērojot visus konfidencialitātes apsvērumus. Mehānisms arī ļauj dalībvalstīm informēt Komisiju par to notiekošajām SVN sarunām, piekrist Komisijas līdzdalībai šādās sarunās un pieprasīt SVN projekta atbilstības pārbaudi.

Kopš mehānisma pieņemšanas ir izveidota droša datubāze. Komisija līdz šim ir saņēmusi 114 SVN, analizējusi to atbilstību ES tiesību aktiem un dažos gadījumos sazinājusies ar attiecīgajām dalībvalstīm. Lielākā daļa SVN ir pilnīgi darīti zināmi citām dalībvalstīm.

Izskatot līdz šim iesniegtos SVN, ir bijis iespējams apzināt dažus noteikumus, attiecībā uz kuriem pastāv lielāks risks, ka tie varētu neatbilst ES tiesību aktiem. Līdz 2013. gada beigām Komisija organizēs informācijas apmaiņas sanāksmi ar dalībvalstu piedalīšanos par atziņām, kas gūtas no iesniegtajiem nolīgumiem, apzinātajām kopējām problēmām un iespējamām darbībām neatbilstību mazināšanai.

Papildus šim likumdošanas instrumentam ir bijušas arī citas iniciatīvas, lai palielinātu informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par jautājumiem, kas saistīti ar ārējām attiecībām enerģētikas jomā. Notiek ikmēneša apspriedes Padomes Enerģētikas darba grupā, kurās Komisija sniedz dalībvalstīm jaunāko informāciju par ES darbībām un svarīgām sanāksmēm un kuru laikā vajadzības gadījumā tiek sagatavotas ES nostājas. Gāzes koordinācijas grupa ir veicinājusi apgādes drošības pasākumu koordināciju ES līmenī un veikusi informācijas apmaiņu ar piegādes, patēriņa un tranzīta valstīm, piemēram, Krieviju, Ukrainu, Alžīriju, Šveici, ASV un Kanādu. Tāpat kā iepriekš, Enerģētikas padomes oficiālo sanāksmju darba kārtībā ir iekļauts jautājums par starptautiskām attiecībām enerģētikas jomā; tas dod iespēju apmainīties ar informāciju un apspriesties ministru līmenī. Eiropadomes sanāksmē 2013. gada maijā dalībvalstis pauda apņemšanos uzlabot to sadarbību, atbalstot ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju, un izvērtēt norises attiecībā uz ES ārējo enerģētikas politiku.

Ārējai enerģētikas politikai veltīto apspriežu biežums ir palielinājies arī citās Padomes struktūrās un Padomes darba grupās un neformālajos tīklos, piemēram, Politikas un drošības komitejā, ES ārlietu ministriju globālo jautājumu ģenerāldirektoru neformālajā tīklā un ģeogrāfiskajās Padomes darba grupās. Konkrēti, ārējā enerģētikas politika bija iekļauta Ārlietu padomes darba kārtībā 2012. gada jūlijā un 2013. gada aprīlī, kad ES ārlietu ministri izrādīja lielu ieinteresētību apzināt veidus, kā ārpolitika var atbalstīt ES enerģētikas politikas mērķus.

Lai nodrošinātu forumu, kurā varētu sīkāk apspriest stratēģijas un iniciatīvas attiecībā uz trešām valstīm, Komisija izveidoja Stratēģisko grupu starptautiskajai sadarbībai enerģētikā. Minētā grupa, kuras dalībnieku vidū ir dalībvalstu enerģētikas un ārlietu ministriju un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) pārstāvji, ir izvirzījusi mērķi noteikt un apspriest vienotas prioritātes, lai, pamatojoties uz tām, varētu izstrādāt kopējas iniciatīvas un nostājas attiecībā uz trešām valstīm un reģioniem. Stratēģiskā grupa kopš tās izveides 2012. gadā ir tikusies piecas reizes un apspriedusi attiecības ar Ķīnu, Ukrainu, Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, ASV un Austrumu partnerību. Tas ir ļāvis uzlabot vispārējo izpratni par kopējām prioritātēm un par nākamajiem pasākumiem, kas veicami attiecībā uz sadarbību ar šiem partneriem enerģētikas jomā. Tomēr Stratēģiskās grupas darbu uzlabotu pastiprināta informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm par to darbībām trešās valstīs, kas līdz šim bijusi ierobežota.

Jau šobrīd ir spēkā prakse rīkot regulāras ES koordinācijas sanāksmes Briselē un dažreiz arī sanāksmes vietējā līmenī pirms sanāksmēm, ko rīko Enerģētikas kopienas, Enerģētikas kopienas līguma (ECT), Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) un Starptautiskās Atjaunojamo energoresursu aģentūras (IRENA) vadības struktūras. Jautājumos, kas ir stratēģiski svarīgi šīm organizācijām, piemēram, IEA asociācijas process un ECT modernizācija un ietekme, īpaši ir nepieciešama ES pieeja. Lai gan nenotiek oficiāla ES koordinācija starp iesaistītajām ES dalībvalstīm un Komisiju saistībā ar Starptautisko partnerību sadarbībai energoefektivitātes jomā (IPEEC), Starptautisko enerģētikas forumu (IEF), ministru konferenci tīras enerģijas jautājumos (CEM) un G8/G20, dažos gadījumos tomēr notiek neoficiāla informācijas apmaiņa. Koordinētāka pieeja veicinātu to, ka ES ir ietekmīga un efektīva nozīme globālajās apspriedēs un organizācijās enerģētikas jomā.

Visiem šiem centieniem ir bijušas izdevīgas ciešās darba attiecības starp Komisiju, Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD.

Lai gan iepriekš minētie centieni ir būtiski palielinājuši ES darbību pārredzamību, joprojām pastāv būtisks zināšanu trūkums par dalībvalstu pašu enerģētikas jomā veiktajām darbībām trešās valstīs. Ziņošanai un analīzei varētu vairāk izmantot ES delegācijas, un varētu arī nostiprināt vietējos enerģētikas konsultantu tīklus. Centieni palielināt informācijas apmaiņu un tiekties uz kopīgiem mērķiem ES stratēģiski svarīgos jautājumos veicinātu ES ārējās enerģētikas politikas mērķu veiksmīgu īstenošanu.

4.           ES un tās kaimiņvalstu sadarbības nostiprināšana

Būtiska nozīme ES ārējā enerģētikas stratēģijā ir piešķirta attiecībām ar ES tiešajām kaimiņvalstīm, arī atbilstīgi ES kaimiņattiecību politikas mērķiem. Enerģijas tirgus integrācija un regulējuma konverģence joprojām ir mērķis, kas mums ir kopējs ar vairākām kaimiņvalstīm, tomēr tiesisko regulējumu un fiziskās infrastruktūras integrācijai ir vajadzīgs laiks, jo tā ir atkarīga gan no iekšējo reformu tempa, gan no kompleksu juridiski saistošu nolīgumu sarunām un īstenošanas. Tam ir bijusi vajadzīga diferencēta pieeja.

Ar Šveici sarunas par elektroenerģijas nolīgumu sākās 2007. gadā un vēl nav pabeigtas. Pašlaik abas puses mēģina “atdzīvināt” procesu, lai 2014. gadā noslēgtu elektroenerģijas nolīgumu, kas vajadzīgs, lai turpinātu Šveices energouzņēmumu līdzdalību saskaņotajā ES elektroenerģijas tirgū. Papildus tādiem jautājumiem kā vienlīdzīgi konkurences apstākļi attiecībā uz valsts subsīdijām, pārredzamības noteikumu īstenošana un citiem tehniskiem jautājumiem nolīguma noslēgšanai ļoti svarīgi būs institucionāli jautājumi, jo īpaši attiecībā uz neitrālu šķīrējtiesas instanci juridisku strīdu izšķiršanai.

Enerģētikas kopiena līdz ar Ukrainas un Moldovas pievienošanos 2011. gadā, Gruzijas neseno dalības pieteikumu un novērotāja statusa piešķiršanu Armēnijai, Norvēģijai un Turcijai joprojām ir bijusi viens no pamatinstrumentiem ES iekšējā tirgus paplašināšanai līdz tās kaimiņvalstīm. Pēdējos divos gados Ministru padome ir paplašinājusi Enerģētikas kopienas acquis, lai tajā iekļautu noteikumus, kas paredzēti Trešajā tiesību aktu paketē par elektroenerģijas un gāzes iekšējo tirgu, Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, Direktīvā 2009/119/EK par naftas krājumiem un Regulā (EK) Nr. 2008/1099 un Direktīvā 2008/92/EK par statistikas datiem. Turklāt tiek veikti pasākumi, lai pieņemtu 2012. gada Energoefektivitātes direktīvu 2012/27/ES un Rūpniecisko emisiju direktīvu 2010/75/ES. Papildus Enerģētikas kopienas acquis paplašināšanai pēdējos divos gados veiktās darbības ir bijušas vērstas uz reāla progresa sasniegšanu līgumslēdzēju pušu gāzes un elektroenerģijas tīklu integrācijā, īstenojot to tiesību normu intensīvāku uzraudzību un izpildi, kuras attiecas uz starpsavienojumiem, trešo personu piekļuvi un pārrobežu apmaiņu.

Galvenā uzmanība infrastruktūras darbā bija pievērsta tam, lai aktīvi veicinātu ierobežota skaita ieguldījumu pamatprojektus, kas vajadzīgi, lai palielinātu pārrobežu apgādes plūsmas un drošību un pārvarētu pašreizējās nepietiekamu ieguldījumu problēmas. Ministru padomei 2013. gada oktobrī jāpieņem Kopienas intereses enerģētikas projektu (PECI) saraksts, kurā iekļauti būtiskas reģionālas intereses un pārrobežu ietekmes projekti. Plašas sabiedriskās apspriešanas rezultātā tika ierosināti 100 projekti, no kuriem 33 iekļauti PECI sarakstā.

Visbeidzot ir pabeigts sagatavošanās darbs, lai varētu pieņemt lēmumu par Enerģētikas kopienas līguma pagarināšanu pēc 2016. gada, jo sākotnēji paredzētais līguma darbības termiņš bija 10 gadi, un par Augsta līmeņa pārdomu grupas izveidi līguma darbības un iespējamo uzlabojumu novērtēšanai.

Austrumu partnerība ir vēl viena sistēma, kuras mērķis ir uzlabot enerģētisko drošību ES un tās Austrumu partnerības valstīs, vienlaikus arī veicinot ilgtspējīgas attiecības un konkurētspējas mērķus. Turpinājās Austrumu partnerības enerģētiskās drošības platformas darbība, organizējot regulāras sanāksmes divreiz gadā un tās papildinot ar specializētiem semināriem un apmeklējumiem uz vietas enerģijas ražotnēs. Platforma ir vērsta uz informācijas apmaiņu, lai Austrumu partnerības valstīs uzlabotu informētību par paraugpraksi, piemēram, energoefektivitātes un elektroenerģijas tirgus struktūras jomās.

Vēl viens svarīgs veids, kā izveidot attiecības ar daudzām mūsu kaimiņvalstīm, bija divpusējā sadarbība. Enerģētikas jomas Vienošanās memoranda īstenošana joprojām bija svarīgs jautājums ES un Ukrainas asociācijas darba kārtībā, lai sagatavotos Asociācijas nolīgumam ar padziļināto un visaptverošo brīvās tirdzniecības zonu.

ES piešķir lielu nozīmi Ukrainas gāzes pārvades sistēmas uzticamības un pārredzamības nodrošināšanai, un Komisija ir turpinājusi aktīvi atbalstīt gāzes pārvades infrastruktūras modernizāciju Ukrainā un pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka minētā infrastruktūra arī turpmāk ir būtiska daļa no Eiropas enerģētikas tīkla. Turpinājās pasākumi, lai panāktu trīspusēju risinājumu attiecībā uz gāzes piegādi no Krievijas uz ES caur Ukrainu. Tomēr arī Ukrainai ir iespēja palielināt savu enerģētisko drošību, diversificējot piegādes resursus, un attīstīties tā, lai tā turpmāk vairs nebūtu tikai nozīmīga un tradicionāla tranzītvalsts, ņemot vērā tās plašo cauruļvadu tīklu, tradicionālos un netradicionālos gāzes resursus un nozīmīgās gāzes krātuves, kas ir svarīgs instruments enerģētiskās drošības uzturēšanai reģionā. Tika veiktas īpašas darbības, lai būtu iespējamas atgriezeniskas gāzes plūsmas no ES uz Ukrainu. Priekšnosacījums ir nediskriminējoša un stabila normatīvā un tiesiskā regulējuma attīstīšana atbilstīgi Ukrainas saistībām Enerģētikas kopienā.

Šis temats tika pārrunāts Augsta līmeņa apaļā galda sanāksmē par Ukrainas gāzes tirgus attīstību, ko 2013. gada maijā sasauca Eiropas enerģētikas komisārs un Ukrainas degvielas un enerģētikas ministrs. Tika panākta vienošanās izveidot grupu, kurā darbojas pārstāvji no Komisijas un Ukrainas iestādēm, Enerģētikas kopienas Sekretariāta, attiecīgajām ES dalībvalstīm un ieinteresētajiem uzņēmumiem un finanšu iestādēm, lai nodrošinātu forumu Ukrainā notiekošo gāzes nozares reformu procesu atbalstam.

Moldovā, izmantojot dažādus instrumentus, piemēram, budžeta atbalstu un tehnisko palīdzību, ES atbalsta Moldovas enerģijas tirgus integrāciju ES enerģijas tirgū gan gāzes, gan elektroenerģijas nozarē. ES pašlaik atbalsta arī gāzes starpsavienojuma izbūvi starp Moldovu un Rumāniju, caur kuru gāzi varēs transportēt abos virzienos. Kopumā ES atbalsta reformu procesu, kas notiek enerģētikas nozarē pēc Moldovas pievienošanās Enerģētikas kopienas līgumam 2011. gadā.

Enerģētikas kopiena 2012. gada oktobrī publicēja savu Gada ziņojumu par acquis īstenošanu atbilstoši Enerģētikas kopienas dibināšanas līgumam, kurā pirmo reizi tika iekļauta Ukraina un Moldova.

Saistībā ar pozitīvo darba kārtību ES un Turcijas attiecībās tika panākta vienošanās uzlabot sadarbību enerģētikas jomā, koncentrējoties uz ilgtermiņa plānošanu, tirgus integrāciju un infrastruktūras attīstību, ilgtspējīgu enerģētikas politiku un tehnoloģijām, kā arī kodoldrošību un pretradiācijas aizsardzību. Notika divas sanāksmes, viena par elektroenerģijas, otra par gāzes jautājumiem, attiecīgi 2013. gada februārī un aprīlī. Nākamajā sanāksmē tiks pārrunāta sadarbība energoefektivitātes un atjaunojamu energoresursu avotu jomā, un pašlaik plānots, ka tā notiks 2013. gada rudenī. Šī sadarbība, kuras mērķis ir veicināt ES un Turcijas enerģijas tirgu iespējamo integrāciju, var arī veicināt energoapgādes drošības palielināšanu un uzņēmējdarbības iespēju radīšanu abām pusēm.

Valstīm Kaspijas jūras reģionā ar to bagātīgajiem dabas resursiem un stratēģisko ģeogrāfisko novietojumu attiecībā pret citām ES kaimiņvalstīm ir nozīmīgs potenciāls Eiropas energoapgādes un tranzīta maršrutu diversifikācijā, jo īpaši attiecībā uz gāzes piegādi. Atbilstīgi 2011. gada Deklarācijai par Dienvidu gāzes koridoru ES ir turpinājusi cieši sadarboties ar reģiona valstīm un uzņēmumiem Dienvidu gāzes koridora atvēršanas veicināšanā. Tika panākts būtisks progress, ņemot vērā šā stratēģiskā mērķa nozīmīgumu ES 2012. gadā, kad tika parakstīts un vēlāk ratificēts starpvaldību nolīgums starp Turciju un Azerbaidžānu par Transanatolijas cauruļvadu (TANAP). “Shah Deniz II” konsorcijs 2013. gada 28. jūnijā paziņoja par savu lēmumu izvēlēties Transadrijas gāzesvadu (TAP) par Eiropas maršrutu tā gāzes sūknēšanai uz Dienvidu gāzes koridoru. Paredzams, ka galīgais lēmums par ieguldījumiem tiks pieņemts līdz 2013. gada beigām, bet pirmā gāze uz Eiropu sāks plūst 2019. gada janvārī.

ES turpinās sadarboties ar Azerbaidžānu un arī ar citām valstīm Kaspijas jūras reģionā saistībā ar koridora paplašināšanu un piegāžu palielināšanu, lai vismaz 10 % no Eiropai vajadzīgā patēriņa vidēji ilgā termiņā piegādātu pa šo koridoru. Komisija aktīvi atbalsta Dienvidaustrumeiropas tirgu turpmāku integrāciju šajā saistībā.

Komisija 2011. gada septembrī saņēma Padomes norādes sarunām par trīspusēja līguma noslēgšanu ar Turkmenistānu un Azerbaidžānu par Transkaspijas cauruļvada (TCP) būvniecību, un pašlaik minētās sarunas notiek. Komisija ir cieši sadarbojusies ar ES Augsto pārstāvi un viņas īpašo pārstāvi Centrālāzijā, lai informētu par TCP stratēģisko nozīmīgumu reģiona valstis, tostarp Krieviju. Komisija sadarbībā ar Pasaules Banku ir sākusi visaptverošu vides pētījumu par TCP, lai pievērstos bažām, ko paudušas Kaspijas jūras piekrastes valstis saistībā ar šāda cauruļvada iespējamo ietekmi uz vidi. Paredzams, ka pētījums tiks pabeigts 2014. gada sākumā.

Joprojām notiek intensīvs dialogs ar Krieviju par enerģētikas jautājumiem, un attiecības enerģētikas jomā regulāri tiek apspriestas augstākajos līmeņos, tostarp ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmēs. Konstruktīvas informācijas apmaiņas rezultātā 2013. gada martā tika pieņemts ES un Krievijas ceļvedis 2050. gadam.

Kopš 2012. gada sākuma starp ES un Krieviju regulāri notiek konstruktīvas sarunu sesijas par elektroenerģijas nolīgumu, lai uzlabotu koordināciju starp sinhronizētajām Baltijas valstu, Krievijas Federācijas un Baltkrievijas elektrosistēmām un lai Baltijas valstis varētu īstenot iekšējā elektroenerģijas tirgus noteikumus. Šīs sarunas jāpabeidz tuvākajā nākotnē.

ES un Krievijas agrīnās brīdināšanas mehānisms enerģētikas jomā, kas paredz kopīgu rīcību ārkārtas situāciju pārvarēšanai, mazinot to sekas un novēršot šādas situācijas nākotnē, tika atjaunināts 2011. gada februārī.

Ar Krieviju arī notiek sarunas par Otrās un Trešās tiesību aktu paketes[8] īstenošanu ES dalībvalstīs un Enerģētikas kopienā, piemēram, par pakalpojumu nodalīšanu Lietuvā, OPAL atbrīvojumu utt. Tiek apsvērti pragmatiski risinājumi, kā tas noticis attiecībā uz Jamalas cauruļvadu Polijā.

Ir neskaidrība par ilgtermiņa tiesisko regulējumu attiecībām starp ES un Krieviju — lai gan par vajadzību nodrošināt juridisko skaidrību liecina arvien vairāk ar enerģiju saistītu notikumu starp ES un Krieviju, abu pušu nostāja attiecībā uz enerģētikai veltītu nodaļu jaunā vispārējā tiesiskajā regulējumā, proti, Jaunajā nolīgumā, joprojām būtiski atšķiras.

ES un Krievijas ceļvedis 2050. gadam

No 2011. gada līdz 2012. gadam Eiropas Komisija un Krievijas valdība sadarbojās ES un Krievijas ceļveža izstrādē laikposmam līdz 2050. gadam, lai izveidotu ilgtermiņa sadarbības perspektīvu un mazinātu nenoteiktību to enerģētikas attiecībās līdz pieņemamam līmenim. Ceļvedi ES un Krievijas sadarbībai enerģētikas jomā laikposmam līdz 2050. gadam parakstīja enerģētikas komisārs G. Oettinger un enerģētikas ministrs A. Novak 2013. gada martā.

Pieņemtajā ceļvedī ir atspoguļotas ciešās kopīgās intereses un ieguvumi, ko sniedz ES un Krievijas enerģētikas attiecības. Tajā ir noteikts stratēģiskais mērķis līdz 2050. gadam izveidot vienotu enerģētikas telpu ar funkcionējošu, integrētu tīkla infrastruktūru, ar atvērtiem, pārredzamiem, efektīviem un konkurētspējīgiem tirgiem, sniedzot vajadzīgo ieguldījumu, lai nodrošinātu enerģētisko drošību un sasniegtu ES un Krievijas ilgtspējīgas attīstības mērķus.

Ceļvedis ir uz nākotni vērsts, praktisks dokuments, kas aptver plašu tādu jautājumu klāstu, kuriem ir galvenā nozīme enerģētikas attiecību veidošanā starp ES un Krieviju. Proti, tajā ir aplūkota sadarbība energoefektivitātes jomā, kā arī elektroenerģijas, gāzes, naftas un atjaunojamu energoresursu nozarēs. Par katru no šīm jomām ceļvedī ir sniegti īpaši ieteikumi vairāku pasākumu veikšanai, lai uzlabotu ES un Krievijas sadarbību enerģētikas jomā nākamajās desmitgadēs.

Ceļvedī ierosinātie ieteikumi un konkrētās darbības tiks uzraudzīti un pārskatīti ES un Krievijas enerģētikas dialoga ietvaros, un sniegtie ieteikumi tiks ņemti vērā visu ES un Krievijas enerģētikas dialoga gaitā izveidoto tematisko grupu attiecīgajās darba programmās. Tas ļaus cieši uzraudzīt īstenošanu visās divpusējās enerģētikas sadarbības jomās.

ES bija pilnīgi iesaistījusies pārveidošanas procesā Vidusjūras dienvidu reģionā, kā izklāstīts 2011. gada marta kopīgajā paziņojumā[9] “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”, mobilizējot ievērojamus papildu resursus, piedāvājot lielākas tirdzniecības un tirgus iespējas un paplašinot iesaistīšanos pilsoniskajā sabiedrībā. Viens no galvenajiem priekšlikumiem 2011. gada ārējā enerģētikas stratēģijā bija izveidot ES un Vidusjūras reģiona enerģētikas partnerību, sākotnēji pievēršoties elektroenerģijai un atjaunojamiem energoresursiem. Tā kā reģiona valstīs ir ļoti sarežģīta politiskā situācija un iekšējās problēmas, daudzpusējs reģionāls enerģētikas tiesiskais regulējums joprojām ir mērķis, kas būs aktuāls ilgākā termiņā.

Tomēr ir noticis progress vairākās jomās. Vairākās reģiona valstīs tiek īstenotas svarīgas budžeta atbalsta programmas, kas vērstas uz enerģētikas nozares reformām, un mērķsadarbības programmas. Ir sākušās sarunas ar Maroku par Padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas nolīgumu (DCFTA), kurā būtu iekļauta plaša nodaļa par enerģētiku, un līdz šim 2013. gadā ir notikušas divas sarunu kārtas. Līdz ar Saprašanās memoranda parakstīšanu ar Alžīriju par enerģētiku 2013. gada jūlijā vajadzētu uzlaboties sadarbībai ar šo nozīmīgo piegādātājvalsti. Tiek sniegts ES atbalsts elektroenerģijas ražošanas un pārvades projektiem, izmantojot dažādus finansēšanas instrumentus un cieši sadarbojoties ar starptautiskām finanšu iestādēm.

Pirmā šāda sanāksme kopš 2007. gada — Vidusjūras reģiona enerģētikas ministru padomes sanāksme — paredzēta Briselē 2013. gada decembrī. Padome varētu nodrošināt iespēju apstiprināt Saules enerģijas izmantošanas plānu Vidusjūras reģionam un apspriest Vidusjūras reģiona enerģētikas kopienas izveides projektu.

Dabasgāzes atradņu atklāšana Kipras jūras baseina piekrastē Izraēlā un Kiprā attiecīgi 2009. un 2011. gadā ir pavērusi jaunas iespējas Vidusjūras austrumu reģionam un, iespējams, varētu nodrošināt dažām reģiona valstīm iespēju pārorientēties no gāzes tīrā importa uz gāzes eksportu. ES seko līdzi pašreizējām norisēm saistībā ar izpētes darbībām Vidusjūras austrumu reģiona baseinā. Lai maksimāli izmantotu šā reģiona gāzes potenciālu, svarīga nozīme būs ciešai sadarbībai starp ES un reģiona valstīm. Turklāt no maršrutu izvēles, transportēšanas veidiem un pārdošanas cenas būs atkarīgas iespējas ES importēt gāzi no šā reģiona. Šajā saistībā papildus jau novērtētajām iespējām, piemēram, LNG terminālim Kiprā un cauruļvadam no Kipras piekrastes uz Grieķiju caur Krētu, visi iespējamie maršruti būtu jāapsver un jānovērtē no enerģētiskās drošības viedokļa.

Ir izveidots dialogs enerģētikas jomā ar Izraēlu, lai veicinātu sadarbību jautājumos, kas saistīti ar piekļuvi ES gāzes tirgum, gāzes cenu noteikšanu un infrastruktūrām, kā arī sadarbību pētniecībā, atjaunojamu energoresursu vecināšanā, viedtīklu izmantošanā un pieprasījuma un piedāvājuma pārvaldībā. Tā kā Libānā drīz sāksies izpētes darbi, paredzams, ka ES būs būtiska nozīme tehniskā atbalsta sniegšanā un spēju veidošanā. ES arī iesaistīsies reģionālajā sadarbībā, lai garantētu visaugstākā līmeņa drošību ogļūdeņraža izpētē atklātā jūrā un vides drošību.

Joprojām svarīgs ES mērķis ir uzlaboti starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm. Pirmais kopējas intereses projektu saraksts tiks pieņemts 2013. gada rudenī nesen pieņemto Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu[10] īstenošanas ietvaros. Paredzams, ka sarakstā būs iekļauti daži projekti, kuru mērķis ir izveidot saiknes ar trešām valstīm. Turklāt tiks arī pievērsta uzmanība tam, lai uzlabotu infrastruktūras starpsavienojumus ar trešām valstīm un attīstītu reālu Eiropas tirgu.

Turklāt ES atbalsta dažādus ieguldījumus enerģētikas nozarē — ar Kaimiņattiecību politikas ieguldījumu mehānisma (NIF) starpniecību Komisija jau ir ieguldījusi EUR 150 miljonus, lai finansētu ieguldījumu dotācijas vai tehnisko palīdzību EKP reģionā šajā nozarē, nodrošinot Eiropas finanšu iestāžu aizdevumus aptuveni EUR 2 miljardu apmērā. Tā arī sniedz tehnisku palīdzību un veicina reģionālo sadarbību enerģētikas jomā, īstenojot vairākas programmas, piemēram, INOGATE[11] un Pilsētas mēru paktu[12].

5.           Padziļinātas enerģētikas partnerattiecības ar piegādātājiem un patērētājiem

Pēdējo divu gadu norises globālajos enerģijas tirgos ir pierādījušas, ka ES tās attiecībās ar enerģijas piegādātājiem jāturpina veicināt pārredzamus, konkurētspējīgus un likvīdus globālos enerģijas tirgus. ES arī turpmāk jāpaliek elastīgai un atvērtai pret sadarbību ar jauniem piegādātājiem, kas ieinteresēti iekļūt ES tirgū.

Attiecībā uz sadarbību ar enerģijas piegādātājiem ES centieni joprojām bija vērsti uz attiecībām ar tradicionālajiem piegādātājiem, jo īpaši Krieviju. ES attiecībās ar Norvēģiju 2012. gadā notika jauns pavērsiens, jo dabasgāzes eksports no Norvēģijas uz ES ir paaugstinājies līdz līmenim, kas pielīdzināms Krievijas dabasgāzes eksportam. Papildus enerģijas piegādei Norvēģija, ko ar ES saista Eiropas Ekonomikas zona (EEZ), joprojām bija īpašs ES partneris. Tika veicināta nepārtraukta pozitīva sadarbība, organizējot ikgadējas ES un Norvēģijas ministru sanāksmes, ko papildināja specializētas sanāksmes, piemēram, ES un Norvēģijas konference par gāzes nozīmi, kas notika 2013. gada martā. Ir svarīgi, lai EEZ un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis, tostarp Norvēģija, transponētu un piemērotu Trešo enerģētikas tiesību aktu paketi, cik drīz vien iespējams.

Pēdējos divos gados ir palielinājusies piegādātāju piesaistīšana no Tuvajiem Austrumiem politiskā līmenī, organizējot tiešas neformālas sarunas ar tādām valstīm kā Saūda Arābija un Katara un enerģētikas komisāram piedaloties augsta līmeņa pasākumos, piemēram, ES un OPEC ministru sanāksmē un Starptautiskajā enerģētikas ministru forumā. Lai gan ES attiecības ar enerģijas piegādātājiem galvenokārt pamatojas uz līgumattiecībām starp uzņēmējiem, komercattiecības varētu veicināt uzticības vairošana politiskā līmenī un mērķtiecīga sadarbība mūsu partnerus īpaši interesējošās jomās. Kā nesenu darbības līmeņa pasākumu piemērus var minēt ES un OPEC kopīgās apaļā galda sarunas par šelfa naftas un gāzes rūpniecības drošību, kuras notika 2012. gada novembrī, un sadarbību energoefektivitātes jomā ar Arābu valstu līgu un individuālām valstīm, piemēram, Saūda Arābiju.

Enerģijas ražotāji Āfrikā, piemēram, Nigērija un Angola, jau ir svarīgi piegādātāji, tostarp uz ES. Līdz ar jaunu naftas un gāzes atradņu atklāšanu šajā kontinentā tā nozīmīgums enerģijas piegādes un ES enerģētiskās drošības ziņā, visticamāk, palielināsies. ES turpinās uzraudzīt šīs norises un pienācīgi ņemt tās vērā savos sadarbības pasākumos.

Konkrētāks progress bija vērojams sadarbības ar patērētājvalstīm, jo īpaši Ķīnu, attīstīšanā. Enerģētika pašlaik ir viens no aktuālākajiem jautājumiem ES un Ķīnas attiecībās, kas šādā līmenī tika risināts, pateicoties veiksmīgai ES un Ķīnas Augsta līmeņa sanāksmei par enerģētikas jautājumiem, kura notika 2012. gada maijā un kurā piedalījās galvenie politikas veidotāji no Ķīnas, kā arī ES dalībvalstu enerģētikas ministri un Eiropas Komisija[13]. Enerģētiskā drošība ir jauna sadarbības joma, kas tika saskaņota Augsta līmeņa sanāksmē un kas paver iespēju rīkot stratēģiskas apspriedes ar mūsu Ķīnas partneriem, lai nodrošinātu drošus, stabilus, aizsargātus un ilgtspējīgus globālos enerģijas tirgus. Augsta līmeņa sanāksmē tika arī sākta ES un Ķīnas partnerība urbanizācijas jomā. Lai gan tās darbības joma ir plašāka, svarīga nozīme tajā ir jautājumiem, kas saistīti ar enerģijas piegādi, efektivitāti un plānošanu. Sadarbība ar Ķīnu enerģētikas jomā tiek atbalstīta arī ar ES un Ķīnas Inovācijas sadarbības dialogu.

Jaunās Ķīnas valdības izvirzītās prioritātes labi saskan ar ES noteiktajām prioritātēm sadarbībai ar Ķīnu enerģētikas jomā. Rezultātā darba līmenī ir eksponenciāli palielinājies darbību apjoms, arī tādās jomās kā elektroenerģijas regulējums, gāzes tirgus attīstība, ilgtermiņa plānošana, globālā enerģētikas pārvaldība, kā arī kodoldrošība un iespējams Euratom nolīgums papildus īstenotajam divpusējam nolīgumam par sadarbību pētniecības un izstrādes jomā kodolenerģijas izmantošanā miermīlīgiem mērķiem. Sadarbība ar Ķīnu enerģētikas jomā būs svarīgs elements dokumentā, kurā izklāstītas ES un Ķīnas stratēģiskās partnerības prioritātes un kurš jāpieņem nākamajā ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē.

ES un Ķīnas partnerība urbanizācijas jomā

ES un Ķīnas partnerība urbanizācijas jomā, ko 2012. gada maijā aizsāka tālaika premjerministrs Li Keqiang un Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso, ir Eiropas un Ķīnas ieinteresētajām personām atvērta politiskā platforma sadarbībai un pieredzes apmaiņai urbanizācijas radīto ekonomisko, sociālo un vides problēmu risināšanā. Tā kā ir paredzams, ka urbanizācijas līmenis Ķīnā strauji palielināsies par 50 % salīdzinājumā ar pašreizējo, un ņemot vērā, ka trīs ceturtdaļas Eiropas iedzīvotāju mitinās pilsētās, abi partneri tiecas uz to, lai attīstītu inovatīvas pieejas attiecībā uz urbanizāciju.

Partnerība ir pirmais šāda veida instruments. Tā aptver vairākas jomas, piemēram, ilgtspējīgu pilsētplānošanu, enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldību, mobilitāti, videi draudzīgas ēkas un pilsētu pārvaldību. Tajā ir arī iesaistītas dažādas ieinteresētās personas, tostarp pašvaldības, uzņēmumi, nevalstiskās organizācijas, ideju laboratorijas un nozaru asociācijas.

Partnerība tiek īstenota, rīkojot ikgadēju forumu par urbanizācijas jautājumiem, kas ietver vairākus tematiskus apakšforumus un ilgtspējīgai urbanizācijai veltītu izstādi. Tā arī ietver privātas un vietējas iniciatīvas. Partnerība ir paredzēta, lai attīstītu esošos sadarbības pasākumus un veicinātu jaunus, ja iespējams, apzinot sinerģijas.

Turpinājās sadarbība ar ASV, katru gadu organizējot ES un ASV Enerģētikas padomes un tās trīs darba grupu sanāksmes par enerģētiskās drošības, energotehnoloģiju un enerģētiskās politikas jautājumiem. Regulārās apspriedēs tika pārrunāti tādi temati kā globālie naftas un gāzes tirgi, norises ES kaimiņvalstīs, tostarp Dienvidu gāzes koridorā, energoefektivitāte, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana, viedtīkli, ieguves drošība atklātā jūrā un kodoldrošība. Starp prioritārajām jomām, kurām pievērsās, īstenojot sadarbību pētniecības jomā, bija arī viedtīkli un uzglabāšana, kā arī ūdeņraža un kurināmā elementu tehnoloģijas un materiāli enerģijai un kodolsintēzei. Ir arī īstenotas konkrētas iniciatīvas, lai uzlabotu laboratoriju sadarbību starp Eiropas pētniecības alianšu kopīgajām programmām, JRC un attiecīgajām ASV enerģētikas programmām, laboratorijām un aģentūrām, tomēr būtiski jautājumi, piemēram, savstarpīgums, vēl joprojām ir jārisina.

Tomēr, ASV strauji palielinoties netradicionālās naftas un gāzes ražošanai, ES un ASV enerģētikas attiecībās parādās jauna dinamika, pievēršoties arī divpusējās tirdzniecības jautājumiem un rūpniecības konkurētspējai. Nesen sāktajām sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību varētu būt svarīga nozīme kopīgu noteikumu izstrādē par enerģijas un izejvielu tirdzniecību un ieguldīšanu enerģijā un izejvielās. Vēlāk tos varētu izmantot globālu noteikumu un standartu izstrādē.

Pēc trīskāršās katastrofas 2011. gada martā politiskie līderi no ES un Japānas aicināja uzlabot sadarbību enerģētikas jomā. Pašlaik notiek sadarbība elektroenerģijas tirgus reformas īstenošanā, Japānai sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus šajā jomā, un gāzes tirgos, lai apmainītos ar neseno norišu analīzes secinājumiem un apspriestu veidus, kā valdības varētu atbalstīt pāreju uz likvīdāku un elastīgāku globālo gāzes tirgu. Ir notikusi sākotnējā saziņa, lai iedibinātu regulāru informācijas apmaiņu par kodoldrošības jautājumiem, un pastāvīgi palielinās sadarbība pētniecībā reaktoru drošības un ārkārtas situāciju pārvaldības jomā, jo Japāna atkārtoti izvērtē savu enerģētikas stratēģiju un saistītās pētniecības prioritātes.

ES un Indijas augsta līmeņa sanāksmē 2012. gada februārī tika pieņemta kopīga deklarācija ar Indiju par uzlabotu sadarbību enerģētikas jomā, kas vērsta uz tīru akmeņogļu ražošanu un izmantošanu, produktu un ēku energoefektivitāti, viedtīkliem un atjaunojamiem energoresursiem. Ir sāktas darbības lielākajā daļā šo jomu, un ES un Indijas enerģētikas speciālistu grupa tiekas reizi gadā, lai pārraudzītu sadarbību un apmainītos ar viedokļiem. Enerģētika ir arī viena no 2012. gadā sāktās Indijas un Eiropas partnerības tematiskajām prioritātēm.

ES un Brazīlijas sadarbībā enerģētikas jomā, kas notiek kopš 2007. gada, tika panākta laba izpratne enerģētikas politikas dialoga sanāksmē 2013. gadā, lai paplašinātu informācijas apmaiņu ilgtspējīgas enerģētikas jautājumos un kopīgi attīstītu nosacījumus pārredzamai biodegvielas tirdzniecībai. Ir iedibināta aktīva kopīga pētniecība ilgtspējīgas biodegvielas jomā, un nākamajos gados tā būtu jāintensificē.

Daudzpusējo attiecību jomā ES turpināja atbalstīt Enerģētikas hartu kā nozīmīgu satvaru juridiski saistošiem noteikumiem par enerģijas tirdzniecību, tranzītu un ieguldījumiem. ES ir aktīvi atbalstījusi Enerģētikas hartā paredzēto konsolidācijas, ietekmes un paplašināšanas politiku, kas apstiprināta 2012. gada jūlijā, un ieceri pielāgot mūsdienām 1991. gada Enerģētikas hartas deklarāciju.

ES jau ir veikusi sarunas par visaptverošiem enerģētikas noteikumiem vairākos brīvās tirdzniecības nolīgumos. Tiek pabeigtas sarunas par enerģētiku ar Ukrainu, Moldovu, Gruziju un Armēniju, šādas sarunas notiek ar ASV, Krieviju un Maroku, bet tiks sāktas ar Azerbaidžānu un, iespējams, Meksiku. Enerģētikas jautājumi ir arī svarīgs horizontāls aspekts tirdzniecības sarunās ar Kanādu un Kazahstānu un sarunās ar ASEAN valstīm par videi nekaitīgu tehnoloģiju.

Kā norādīts iepriekš, pēc Fukušimas kodolavārijas ES ir vairākkārt aicinājusi veicināt maksimāli augstu kodoldrošības un kodoldrošuma līmeni visā pasaulē, izveidojot divpusējas un daudzpusējas struktūras. ES kaimiņvalstis tika aicinātas piedalīties ES noturības testos un salīdzinošas izvērtēšanas procesā, pilnīgi piedaloties Šveicei, Ukrainai un arī Horvātijai pirms tās iestāšanās ES. Citas kaimiņvalstis (piemēram, Turcija, Baltkrievija un Armēnija) piekrita strādāt, pamatojoties uz to pašu metodoloģiju, bet ar atšķirīgiem termiņiem, savukārt Krievija veica pati savus novērtējumus. Papildus minētajai izskatīšanai tiek plānots sniegt palīdzību konkrētām valstīm, izmantojot Instrumentu sadarbībai kodoldrošības jomā.

Tiek arī veikti vajadzīgie pasākumi, lai iekļautu kodoldrošību Euratom divpusējos nolīgumos, piemēram, tiek pārskatīts nolīgums ar Kanādu un jaunais nolīgums ar Dienvidāfriku, notiek provizoriska informācijas apmaiņa ar Krieviju, un nākotnē, iespējams, notiks sarunas ar Ķīnu un Dienvidkoreju.

Daudzpusējās sadarbības jomā ES aktīvi piedalās Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) pasākumos, un Euratom iegulda savus resursus un pieredzi priekšlikumu sagatavošanā nākamajai 2014. gada martā–aprīlī plānotajai 6. sanāksmei, kurā tiks pārskatīta Konvencija par kodoldrošību. Divpusējā sadarbība starp ES un SAEA tika uzlabota, 2013. gada janvārī izveidojot jaunu sadarbības mehānismu, sapulcinot vecākās amatpersonas uz sarunām par kodoltehnoloģijām, tostarp kodolenerģijas ražošanas drošību un drošumu un pētniecības darbībām.

Līdz ar jauna ES tiesiskā regulējuma izveidi attiecībā uz jūrā veikto ieguves darbību drošumu šis jautājums ir iekļauts divpusējā sadarbībā ar attiecīgajām valstīm, piemēram, ASV un Norvēģiju, kā arī sadarbībā ar OPEC un ES līdzdalībā starptautiskajās struktūrās, piemēram, G20.

6.           Atbalsts jaunattīstības valstīm

Atbalsts jaunattīstības valstīm nabadzības izskaušanā ir ES attīstības politikas galvenais mērķis un ES ārējās darbības prioritāte ES centienos panākt stabilitāti un labklājību pasaulē. ES jau ir daudz darījusi, lai palīdzētu mazināt nabadzību un īpaši lai atbalstītu tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. ES pēdējo sešu gadu laikā ir atvēlējusi finansiālu ieguldījumu vismaz 2,5 miljardu eiro apmērā starptautiskajai sadarbībai enerģijas, kas nav kodolenerģija, drošības jomā, lai risinātu enerģētiskās nabadzības un ilgtspējīgas izaugsmes problēmas. Sociālo un ekonomikas attīstību būtiski kavē tas, ka nav piekļuves ilgtspējīgiem energopakalpojumiem. Bez ilgtspējīgas enerģētikas ir grūti nodrošināt pietiekamu piekļuvi tīram ūdenim, labai izglītībai un veselības aprūpes pamatpakalpojumiem. Uzlabota piekļuve enerģētikai būtiski ietekmē produktivitāti un ieņēmumus katrā lauksaimniecības vērtību ķēdes posmā, sākot no ražošanas, apstrādes pēc novākšanas un uzglabāšanas, līdz pat pārdošanai.

Lai atrisinātu šīs problēmas, Pārmaiņu programmā[14] ir noteikts, ka ES jāpiedāvā tehnoloģijas un ekspertu zināšanas, kā arī attīstības finansējums, un jāpievēršas trim galvenajām problēmām: cenu svārstībām un enerģētiskai drošībai; klimata pārmaiņām, tostarp piekļuvei zema oglekļa satura tehnoloģijām, un piekļuvei drošiem, pieejamiem, tīriem un ilgtspējīgiem energopakalpojumiem.

Komisija atbalsta mērķus, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Ban Ki-moon iniciatīvā “Ilgtspējīga enerģija visiem”, jo tā papildina šīs pamatnostādnes. Minētās iniciatīvas mērķis ir nodrošināt vispārēju piekļuvi enerģijai līdz 2030. gadam, vienlaikus divkārt palielinot energoefektivitāti un atjaunojamu energoresursu izmantošanu.

ES sniedz ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā ar savu ES iniciatīvu “Ilgtspējīga enerģija visiem”. To vada Komisijas priekšsēdētājs J. M. Barroso, un tās mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm līdz 2030. gadam nodrošināt 500 miljoniem cilvēku piekļuvi enerģijai.

Lai sasniegtu šo mērķi, Komisija 2012.–2013. gada laikposmam ir mobilizējusi vairāk nekā EUR 500 miljonu, lai nekavējoties palielinātu atbalstu ilgtspējīgas enerģijas izmantošanai jaunattīstības valstīs. Kopā ar dalībvalstīm šie centieni nākamajos gados tiks padziļināti. Īpaša uzmanība tiks pievērsta tām partnervalstīm, kas izvēlējušās enerģētiku kā galveno nozari sadarbībai ar ES atbilstoši nākamajai daudzgadu finanšu shēmai.

Starptautiskā līmenī Komisija arī veicina Pārmaiņu programmas mērķu sasniegšanu, atbalstot piekļuvi ilgtspējīgiem energopakalpojumiem, tādējādi īstenojot konkrētu mērķi kā vienu no tūkstošgades attīstības mērķiem.

ES iniciatīva “Ilgtspējīga enerģija visiem”

Lai sasniegtu Komisijas priekšsēdētāja J. M. Barroso noteikto mērķi, proti, palīdzēt jaunattīstības valstīm nodrošināt 500 miljoniem cilvēku piekļuvi enerģijai, Komisija 2012.–2013. gada laikposmam ir atvēlējusi:

-          EUR 400 miljonu ar enerģētiku saistītām darbībām Subsahāras Āfrikā, īstenojot jauktu atbalstu. Tam vajadzētu palīdzēt piesaistīt konkrētus ieguldījumus EUR 4–8 miljardu apmērā;

-          EUR 65 miljonus Tehniskās palīdzības mehānismam, kas paredzēts, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm izstrādāt un īstenot reformu programmas nolūkā piesaistīt privātos ieguldījumus;

-          gandrīz EUR 100 miljoni tiek piešķirti, lai uzlabotu nabadzīgo iedzīvotāju piekļuvi mūsdienīgiem un ilgtspējīgiem energopakalpojumiem tālākos un lauku reģionos.

7.           Secinājums

Komisijas Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra secinājumi ir radījuši svarīgu stimulu ES rīcībai šajā jomā. Pēdējo divu gadu laikā ir notikusi darbību intensifikācija, kā arī panāktas politiskas vienošanās uzlabot sadarbību enerģētikas jomā ar vairākiem ES partneriem un sāktas sarunas par vairākiem ar enerģētiku saistītiem starpnozaru nolīgumiem. Panākumi nav bijuši vienādi visās jomās un ar visiem partneriem, tomēr novērotās pozitīvās tendences liecina, ka arī turpmāk ES uzmanība un centieni būs jāpievērš šiem jautājumiem.

Pirms diviem gadiem izvēlētā stratēģija un prioritātes būtībā joprojām ir spēkā. Tomēr ir jāsaglabā ES ārējo enerģētikas jomā notiekošo attiecību elastīgums un pragmatiskums, lai pielāgotos straujajām pārmaiņām, kas drīz notiks globālajos enerģijas tirgos, un norisēm politikā un ekonomikā, ja un kad šāda pielāgošanās ir vajadzīga. ES tiesiskais regulējums attiecībā uz iekšējo enerģijas tirgu, energoefektivitāti, atjaunojamiem energoresursiem, vidi, konkurenci un citiem jautājumiem joprojām ir atskaites punkts daudziem ES partneriem. Dalīšanās ES pieredzē attiecībā uz enerģētikas politikas attīstību, tās panākumiem un problēmām rada iespēju panākt daudzu mūsu partneru pozitīvu iesaistīšanos un vairot viņu uzticēšanos.

Lai ārējo enerģētikas politikas prioritāšu īstenošana vienmēr būtu veiksmīga, ir vajadzīgas ciešas darba attiecības starp Komisiju, Augsto pārstāvi un EĀDD, optimāli izmantojot to instrumentus un resursus, tostarp ES delegācijas. Būs arī pastāvīgi jāpalielina koordinācija ar un starp ES dalībvalstīm. ES ārējās darbības, kas tiek veiktas enerģētikas jomā, nav vērstas — un tām nevajadzētu būt vērstām — uz to, lai ar tām aizstātu nodibināto divpusējo sadarbību, bet drīzāk papildinātu šādu sadarbību, ja tā rada ES reālu pievienoto vērtību. Tomēr ir jānodrošina, ka ES attiecībās ar saviem partneriem īsteno saskaņotu pieeju. Galu galā, saskaņota pieeja ļaus efektīvi veicināt ES stratēģiskās intereses un palielināt ES vispārējo ietekmi un spēju ietekmēt sarunu procesu attiecībās ar tās partneriem.

[1]               COM(2011)539.

[2]               TTE padomes 2011. gada 24. novembra secinājumi par Paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību —“ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (17615/11).

[3]               BP statistiskais pārskats par enerģiju pasaulē 2012. gadā, http://www.bp.com/en/global/corporate/about-bp/statistical-review-of-world-energy-2013.html.

[4]               2012. gada Pasaules enerģētikas pārskats, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra.

[5]               “Redrawing the Energy-Climate Map”, Pasaules enerģētikas pārskata īpašais ziņojums, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, 2013. gada jūnijs.

[6]               “Redrawing the Energy-Climate Map”, Pasaules enerģētikas pārskata īpašais ziņojums, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, 2013. gada jūnijs.

[7]               Lēmums Nr. 994/2012/ES, ES OV L 299/13, 27.10.2012.

[8]               http://ec.europa.eu/energy/gas_electricity/legislation/legislation_en.htm

[9]               COM(2011)200 galīgā redakcija.

[10]             Regula (ES) Nr. 347/2013, ES OV L 115/39, 25.4.2013.

[11]             http://www.inogate.org

[12]             http://www.covenantofmayors.eu

[13]             ES un Ķīnas Augsta līmeņa sanāksmē par enerģētikas jautājumiem 2012. gada maijā tika saskaņotas trīs deklarācijas, tostarp ES un Ķīnas Kopīgā deklarācija par uzlabotu sadarbību elektroenerģijas tirgos, ES un Ķīnas Deklarācija par enerģētisko drošību un Kopīgā deklarācija par ES un Ķīnas partnerību urbanizācijas jomā.

[14]             COM(2011)637 galīgā redakcija.